Kad kolosi bija nostiprināti uz sliecēm, Rameri pavēlēja noņemt pārklājus. Saules staros iemirdzējās zelta un emaljas inkrustācijas, bet smaragda un safīra acīs iedzirkstījās uguns.
Princis, kļuvis gluži mēms no sajūsmas un pārsteiguma, beidzot iesaucās:
— Rameri! Parasto sfinksu vietā, ko es pasūtīju, tu esi radījis brīnumu! Man nepietiks līdzekļu, lai par to samaksātu. Tu taču man dāvini pašu pilnību!
— Esmu ieguldījis tikai nedaudz darba, un tas man sagādāja prieku. Lūdzu pieņemt to kā dāvanu kāzu dienā, — paklanoties atbildēja Rameri. — Varbūt tu novietosi sfinksas dārzā pie terases, kas ved uz tavas nākamās dzīvesbiedres apartamentiem, nevis agrāk iecerētajā vietā, kas saistīta ar tik smagām atmiņām?
— Vai tu esi traks, Rameri? Kā tādu dārgumu drīkst pakļaut gaisa iedarbībai? Nē un vēlreiz nē! Es tās novietošu tur, kur biju nolēmis, — piramīdā. Redzu, ka sfinksu sejām esi piešķīris Nuitas un savus vaibstus. Tātad manas visdārgākās atmiņas sargās mīlestība un draudzība.
Puarma pateicībā paspieda tēlniekam roku, nemanīdams dīvaino izteiksmi, kas uz mirkli parādījās Rameri sejā.
Drīz viņi sasniedza piramīdu. Šī augstā, no apdedzinātiem ķieģeļiem mūrētā piramīda atradās dārza malā, Nīlas tuvumā, un to ieskāva palmu un vīģeskoku birzs.
Uz upuraltāra viss bija sagatavots rituālam.
Abas sfinksas tika novietotas līdzās upuraltārim.