— Vai tā, kurā ir viņa vecāku un māsas statujas?— ieinteresēta atsaucās Nuita. — Jā, es to zinu. Pirms dažām dienām, kad mēs ar māti ciemojāmies pie Puarmas, viņš mums parādīja šo piramīdu. Es tur lūdzos un ziedoju. Puarma sacīja, ka gatavojas šo vietu izdaiļot ar divām sfinksām, kuras esot tev pasūtījis.
— Lieliski! Sfinksas es viņam šorīt nogādāju, tās jau atrodas savā vietā. Tā nu es lūdzu tevi steigties pie manis uz piramīdu, tiklīdz būsi ieraudzījusi, ka es savu dunci esmu pārlicis no kreisās puses uz labo. Kad tu atnāksi, tad uzzināsi pārējo.
— Ceru, ka nelikšu tev ilgi gaidīt. Cik es būšu laimīga, kad beigsies šī neziņa un šī nepieciešamība slēpt visu un izlikties! Tu nespēj iedomāties, cik pretīgi jūtos, krāpjot Puarmu. Ja tu nebūtu izraisījis manī tik spēcīgu un aklu mīlestību, es nekad tam nebūtu piekritusi, — ar saviļņojumu un asarām acīs čukstēja Nuita.
Rameri kaismīgi pievilka viņu sev klāt. Mīlas vārdi, ko viņš meitenei čukstēja, apklusināja bailes un sirdsapziņas pārmetumus. Jaunības bezrūpībā abi aizmirsa priekšā stāvošās briesmas: nākotne piederēja viņiem, dižais mags bija solījis savu atbalstu— ko citu vēl varēja vēlēties?