Pienāca Puarmas un Nuitas kāzu diena. Bet ne jau līgavainis bija vienīgais, kas ar nepacietību to gaidīja: arī Erikso skaitēja stundas. Iegrimusi sevī, viņa nemanīja Bizu drūmo vaigu. Meiteni pārņemtu šausmas, ja vien viņa spētu lasīt vētrainās domas, kas trakoja pundura satrauktajās smadzenēs. Taču Erikso neko neievēroja un nenojauta. Viņas acis ļaunā priekā iegavilējās, kad, paēdis pusdienas, Amenhoteps lika atnest kausu vīna uz savu guļamis­tabu, — visu nakti nostrādājis, viņš vēlējās pāris stundas nosnausties, pirms doties uz kāzu dzīrēm.

Neviens, izņemot Erikso un Bizu — maga vistuvā­kos kalpotājus, nezināja, kur atrodas viņa guļamis­taba un kā tajā nokļūt.

Kā jau teicām, magam nebija daudz kalpotāju. Vecā nēģeriete vadīja visu saimniecību un gatavoja pieticīgu maltīti Amenhotepam, kurš pārtika galve­nokārt no piena, augļiem un dārzeņiem. Pārējo kal­potāju štatu veidoja vecs durvju sargs un vēl četri cilvēki.

Pirms dažiem gadiem, rokoties pazemē, kur mags gribēja ierīkot savu dārgumu glabātavu, kā arī veikt dažādus slepenus eksperimentus un rituālus, strād­nieki uzgāja pazemes avotu, no kura nāca ass, taču neparasti dzīvinošs aromāts. Un tieši tur Amenho­teps nolēma ierīkot sev guļamtelpu. Viņa bagātība un zināšanas bija izraisījušas ne mazums skaudības un ienaida.