Tieši tādēļ tika ierīkotas vairākas sav­starpēji saistītas apakšzemes telpas, un vienā no tām mags iekārtoja greznu guļamistabu, kura bija pasargāta no karstuma un smacīguma, kas tik rak­sturīgi ēģiptiešu pagrabiem, savukārt avots to no­drošināja ar svaigu un dzīvinošu gaisu.

Tajā dienā, par kuru stāstām, Amenhoteps no­kāpa savā pazemes mītnē un apgūlās, bet Erikso, kas gluži kā taurenītis bija lidinājusies magam pa priekšu ar vīna kausu rokās, apsedza viņa kājas ar panteras ādu. Tad piemīlīgā balsī jautāja:

—  Vai drīkstu tev padziedāt, līdz iemigsi?

—  Labprāt paklausīšos tevī. Ņem arfu un apsē­dies! — atbildēja Amenhoteps, norādīdams uz ta­bureti līdzās galvgalim.

Erikso apsēdās. Viņas maigie pirksti izvilināja klusus akordus, un sāka plūst vienmuļa, miegu uz- vēdinoša melodija.

Amenhoteps sajiismināts klausījās, rotaļādamies ar meitenes zeltaino matu cirtām.

—  Neaizmirsti mani pamodināt pēc divām stun­dām, — mags nomurmināja, juzdams, ka miegs sāk viņu pievārēt.

Erikso pamāja ar galvu un dziedāja aizvien klu­sāk un klusāk. Kad viņas pavēlnieka dziļā un mie­rīgā elpa apliecināja, ka viņš ir aizmidzis, meitene apklusa.

Vēl stundas ceturksni viņa sēdēja, domīgi un pē­tījoši skatīdamās uz magu. Tad izņēma aiz jostas paslēpto pudelīti un auduma gabalu. Uzpilinājusi uz drānas dažus pilienus miega zāļu, viņa uzlika to magam uz sejas. Tad, sajutusi pēkšņu reiboni, metās prom, pāris lēcienos bija pie durvīm, kur piespiedās pie palodas.