— Guli, guli! Lai nākamie gadsimti tevi atmodina! — ļauni un izsmējīgi nomurmināja Erikso, nenovērsdama skatienu no Amenhotepa. — Tu man atņēmi visas cilvēka tiesības un saskatīji manī vienīgi mēmu un aklu savas zinātnes darbarīku. Un nu būtne, kuru tu esi tā aizvainojis, kuru, kā tev šķita, turi savā dzelžainajā dūrē, ir tevi uzvarējusi un pārspējusi viltībā. 1b tu nebiji paredzējis. Lai cik lielas ir tavas zināšanas un varenība, tu esi bezspēcīgs tā nezināmā stihiskā spēka priekšā, kuru pats atklāji un kurš tagad ir piekalis tevi pie gultas tik ilgi, cik vien es vai kāds cits to vēlēsies.
Meitene izslējās.
— Esmu brīva, brīva! — viņa kliedza, pēkšņas sajūsmas pārņemta. — Pateicos tev Hatora, ka palīdzēji atgūt man brīvību! Es varu mīlēt, priecāties par sauli, satikt cilvēkus, baudīt savu skaistumu… un tavu bagātību! — viņa piebilda, klusi iesmējusies.
Aizspiedusi degunu un muti ar tuniku, viņa skriešus atgriezās pie Amenhotepa un sāka steidzīgi aptaustīt jostu, līdz beidzot atrada mazu oriģinālas formas atslēdziņu.
Kad viņa pagriezās pret durvīm, tad ieraudzēja, ka tās ir atvērtas un uz sliekšņa sēž Bizu, nenolaiz- dams skatienu no guļošā maga. Priecīga satraukuma pārņemta, Erikso nepievērsa uzmanību kroplīša drūmajam, ļaunajam skatienam.