— Ejam, ejam, Bizu, — viņa nomurmināja, pieceldama viņu kā mazu bērnu.
Meitene aizslēdza pazemes durvis un kāpņu augšpusē nospieda atsperi: rāmis, ko klāja ķieģeļu kārta, nosedza durvis tik cieši, ka siena šķita monolīta.
— Ej un gaidi manā istabā, Bizu. Tu palīdzēsi man apģērbties.
Kamēr punduris, zemu noliecis galvu, devās prom, Erikso izskrēja iekšējā pagalmiņā, kura vidū atradās liels baseins; ūdens tajā ieplūda no sienā ierīkotās strūklakas.
Mirklī viņa nometa drēbes un, saspraudusi uz augšu kuplos matus, ielēca baseinā.
Atsvaidzinājusies Erikso uzvilka tuniku un devās uz savu istabu, kurā varēja nokļūt no dārza puses.
Uz soliņa sadrūmis sēdējs Bizu. Līksmi tērzēdama, Erikso sāka posties. Viņa sasukāja matus un iesmaržojās, tad apāva apzeltītas sandalītes, uzvilka zeltā izšūtu tuniku, izrotājās ar diadēmu, smaragda un briljanta kaklarotu un rokassprādzēm. Pēc tam ietinās sudrabaina auduma apmetnī, kas bija tik plāns un caurspīdīgs, it kā būtu austs no gaisa.
Šajā greznajā tērpā Erikso izskatījās kā brīnišķīgs, nereāls tēls. Viņas skaistuma pārņemts, Bizu nokrita uz ceļiem un raudzījās viņā kā dievietē.
Paņēmusi spogidi ar zeltā kaltu rokturi, Erikso pašapzinīgi aplūkoja sevi.
— Kad Rameri mani ieraudzīs, viņš mani iemīlēs, jā, tikai mani vienīgo! — viņa uzvaroši nočukstēja. Tad, pagriezusies pret kroplīti, kura sejā, dzirdot Rameri vārdu, parādījās nejauka grimase, sacīja: — Klausies, Bizu! Es vēlreiz tev jautāju: vai tu zvēri, ka precīzi visu izpildīsi?