— Jā, kundze.
— Tad ej un liec sagatavot nestuves!
Palikusi viena, Erikso piekārtoja istabu un piesēja pie jostas no Amenhotepa paņemto atslēgu. Viņas sejā atkal parādījās cietsirdīgs smaids.
Beidzot aizelsies atsteidzās Bizu un paziņoja, ka nestuves gaida. Erikso ietinās savā apmetnī un nokāpa lejā. Pie dārza vārtiem viņu gaidīja nestuves. Meitene apsēdās, bet Bizu iekārtojās pie viņas kājām.
Visu ceļu abi klusēja. Erikso bija iegrimusi sapņos par skaisto nākotni, arī pundura domas klejoja tālumā. Ari viņš domāja par nākotni, taču ar naidu un rūgtumu. Tumša vētra trakoja viņa sirdī. Iedomājoties laimi, kāda sagaida Rameri, viņu pārņēma mežonīga greizsirdība.
Pie Puarmas pils spoži apgaismotās ieejas nesēji apstājās. Erikso, kas gadiem ilgi bija dzīvojusi maga nomaļajā mājā, ziņkārīgi aplūkoja milzīgo, ar karogiem un ziedu vītnēm rotāto namu, kuru apmirdzēja lielās vāzēs degošo sveķu sārtā atblāzma, un grezni ģērbušos jautru ļaužu pūli, kas devās uz pili.
Pārsteigti un ziņkārīgi skatieni pavadīja nepazīstamo grezni tērpto un kā dievieti daiļo meiteni. Pirmoreiz atrazdamās starp tik daudziem cilvēkiem, Erikso jutās tik apmulsusi, ka neievēroja nedz vīriešu apbrīnas, nedz sieviešu skaudības pilnos skatienus. Bizu pavadībā (viņš nesa lādīti ar pudelītēm) viņa ātri izgāja cauri namam un nokļuva dārzā.