Tur Erikso, paklausot pundura norādījumiem, jo viņš jau iepriekš bija iepazinies ar apkārtni, steidzīgi devās uz piramīdu, baidīdamās, ka tikai princese viņu neapsteidz un līdz ar to neizjauc visu plānu. Viņas naids pret Amenhotepu auga ar katru soli.
Ar kādām tiesībām mags drīkstēja viņu ieslodzīt, liegdams visus jaunības priekus un izklaides? Toties viņa pilnā mērā bija atriebusies: dzīvs iemūrēts pazemē, kuras ieeju neviens nezināja, viņš tur varēs gulēt gadsimtiem ilgi. Nekad viņam vairs neredzēt šo baudu pilno pasauli, kuru pats tik cietsirdīgi bija liedzis viņai.
Meiteni tik ļoti bija pārņēmis savā varā naids un nākotnes nodomi, ka vienīgi pundura pieskāriens atsauca viņu īstenībā.
— Kundze, lūk, piramīda!
Erikso sarāvās, gluži kā pamodusies no sapņa, un samulsusi bailīgi pavērās uz kapliču, kuras siluets drūmi melnēja koku lapotnes ēnā. Caur atvērtajām durvīm vīdēja vājš gaismas stars, vēl vairāk sabiezēdams nakts melnumu.
Acumirklīgais vājums, kas bija pārņēmis Erikso, izgaisa. Meiteni pārņēmusī kaislība stiprināja viņai raksturīgo drosmi un enerģiju. Viegli un izveicīgi kā ēna viņa ieslīdēja kapličā. Atskatījās un pārliecinājās, ka tuvumā neviena nav. Griestu lampa maigi apgaismoja ieeju kapu velvē.