Dziļumā, slīgdams tum­sā, vīdēja upuraltāris un abas sfinksas, kuru mir­dzošās acis lūkojās tieši uz Erikso. Pār meitenes ķermeni pārskrēja trīsas. Uz lieliem trijkājiem dega ogles, un, viegli sprakšķēdamas, liesmoja kvēpinā­mās zāles "(acīmredzot tikko ieliktas), metot vāju sarkanīgu gaismu uz Puarmas vecāku statujām un sfinksām, kuru neparasti dzīvajās sejās bya sastin­dzis noslēpumains smaids.

Apvaldījusi satraukumu, Erikso aizslīdēja \iz pašu tumšāko stūri, paslēpa tur aiz kādas no kolonnām Bizu un sāka gaidīt. Pagāja diezgan ilgs laiks, un Erikso sirds mežonīgi sitās gaidās. Beidzot zem steidzīgiem soļiem iečirkstējās smiltis un pie pira­mīdas ieejas parādījās Rameri staltais siluets.

Apstājies pie sliekšņa, viņš satraukti pavērās vis­apkārt. Erikso nosvieda apmetni un ātri tuvojās tēlniekam.

Ieraudzējis no tumsas iznirstam sievietes stāvu, Rameri paspēra soli pretim un nočukstēja:

—  Tu esi mani apsteigusi?

Bet tūlīt ari apklusa, mēmā pārsteigumā lūkoda­mies uz nepazīstamo sievieti. Lampas gaismā Erikso brīnišķie mati šķita kā zeltains oreols, bet dārgak­meņi laistījās visdažādākajās krāsās. Kā apburts Ra­meri raudzījās uz nepazīstamo sievieti, aizmirsis gan Nuitu, gan sava nāciena mērķi. Viņam šķita, ka vēl nekad nav redzējis tik brīnišķu būtni, tik daiļas, ideālas formas.

—  Kas tu esi — sieviete vai dieviete? Ko tu vē­lies no manis? — viņš nomurmināja.