—  Esmu tāda pati mirstīgā kā tu, cēlsirdīgais Rameri, — ar smaidu atbildēja Erikso. — Mani at­sūtīja mans tēvs Amenhoteps.

—  Kā? Vai tad Amenhotepam ir meita? Es to nezināju! — viņš izbrīnā iesaucās.

—  Tāda bija mana tēva griba: lai līdz piecpadsmit gadu vecumam mani neieraudzītu neviens sveši­nieks, — atbildēja meitene. — Taču tas nav svarīgi. Esmu atsūtīta, lai palīdzētu tev un tavai iemīļota­jai,— viņa turpināja. — Manu tēvu aizkavēja, un viņš nevarēja šurp atnākt kā bija tev solījis, tāpēc uzdeva man viņu aizstāt. Lai tu nešaubītos par ma­nas misijas patiesumu, tēvs man visu izstāstīja un siitija man līdzi savu uzticamo punduri, kuru tu pazīsti.

Un Erikso pasauca Bizu.

—  Vai es varu neuzticēties Amenhotepa meitai? Ko tēvs lika pateikt?

—  Viņš lūdza pasteigties, jo tavs plāns ir apdrau­dēts. Ja tu kavēsies, viss var izjukt. Tāpēc, cēlsir­dīgais Rameri, pasteidzies ieņemt savu vietu sfin­ksas postamentā! Es sagaidīšu princesi, paskaidrošu viņai visu un palīdzēšu iegulties otrā slēptuvē.

—  Bet ja nu Nuita sāks šaubīties vai izbīsies, mani neredzēdama? — iebilda Rameri.

—  Ja viņa šaubīsies vai baidīsies, es parādīšu vi­ņai tevi jau guļam slēptuvē. Paskaties! Tēvs katram gadījumam iedeva man šīs divas pudelītes. Bet, lū­dzu, pasteidzies! — ar manāmu nepacietību turpi­nāja Erikso.

Rameri gribēja atbildēt, ka vērtīgā lādīte ir pa­slēpta zem sfinksas, taču, negaidītās situācijas sa­traukts, bija par to aizmirsis.