Pakļaudamies lielo zilo acu valdonīgajam, dzirkstošajam skatienam, viņš nospieda atsperi un apgūlās sarkofagā. Erikso, sa­mērcējusi audumu atnestajā šķidrumā, noliecās pie spraugas un pielika to Rameri pie deguna.

Tajā pašā brīdī tēlnieka skaistā seja kļuva bāla un acis aizvērās. Noliekusies pār viņu, Erikso no­skūpstīja bālās lūpas un, pārklājusi Rameri seju ar sazāļoto auduma gabalu, pati aizvēra slēptuvi.

Nolēkusi no postamenta, viņa pieskrēja pie otras sfinksas un droši nospieda lotosa kausiņu. Koloss bez skaņas pagriezās, atklādams ieeju slēptuvē.

—  Veikli, Bizu! Pasniedz man audumu! Baidos, ka tūlīt būs klāt princese, — viņa nomurmināja, kā ķirzaka ieslīdēdama sarkofagā.

Tiklīdz viņa bija apgūlusies un apklājusi kājas, Bizu pasniedza viņai auduma gabalu, ko ar drebošu roku bija samitrinājis.

—  Nē, vispirms iedod man lādīti! Šeit tā biis lie­lākā drošībā. Tu to paņemsi, kad būs pienācis laiks mani pamodināt, — teica Erikso un nolika lādīti sev līdzās.

Tad viņa paķēra auduma gabalu un piespieda to pie sejas. Acumirklī viņas galva noslīga uz zeltā izaustā spilvena.

Bizu sēdēja uz sarkofaga malas un drūmām, alka­tīgām acīm skatījās uz jauno meiteni.

—  Dusi saldi, daiļā Erikso! Līdz savai nāves stun­dai es tevi sargāšu, taču tu nekad vairs nepamodī- sies! — aiztrūkstošā balsī viņš čukstēja. — Neviens tevi neatradīs, neviens tevi neiemīlēs, un nīstais Rameri nekad nebaudīs tavu mīlestību.