Punduris kaislīgi noskūpstīja jaunās meitenes zeltaino matu cirtu un ar ledainu, no uztraukuma sastingušu roku pārklāja viņas seju ar maģiskajā šķidrumā samitrināto audumu.
Ar grūtībām uzrāpies sfinksai uz muguras, viņš, sasprindzinājis visus spēkus, iedarbināja atsperi, kas lika kolosam ieņemt iepriekšējo stāvokli.
Aizelsies, sviedriem noplūdis, Bizu nokļuva zemē un tūlīt izdzirdēja ātrus soļus. Paslēpies aiz ziedokļa, viņš ar interesi vēroja sievieti, kas parādījās uz piramīdas sliekšņa. Viņai lieliski piestāvēja greznais, brīvi krītošais tērps un ziediem rotātā purpur- krāsas galvassega.
— Rameri, Rameri, kur tu esi? — viņa uztraukti čukstēja.
Nesaņēmusi atbildi, apsēdās uz sfinksas pamatnes un piekļāva galvu granītam.
— Ak nemirstīgie dievi, kur viņš ir? — viņa klusi ierunājās pēc visai ilgas veltīgas gaidīšanas un, uzlēkusi kājās, sāka satraukta staigāt.
Protams, Nuita gaidīja velti — Rameri nenāca. Skumju un nemiera mocīta, viņa nekādi nespēja izskaidrot notikušo. Viņa tikko bija redzējusi Rameri dzīrēs, un viņš parādīja norunāto zīmi, bet tagad viņa nav, līdz ar to nezināms paliek noslēpumainais glābiņš. Nebija ari maga. Ko tas viss varēja nozīmēt?