Viņu skaits pieauga tiktāl, ka pirms dažiem gadiem Amess II bija pārvietojis kādus div­simt tūkstošus ieceļotāju uz Memfisu un tās tuvāko apkaimi, lai gan tas izraisīja ēģiptiešu neapmierinā­tību. Saprotams, ka šādos apstākļos tēlnieks varēja droši iedvesmoties no grieķu paraugiem, nebaidoties, ka senatnes aizstāvji varētu viņu par to vajāt.

Bija jau kļuvis par paradumu sūtīt vietējo iedzī­votāju bērnus pie kolonistiem apgūt grieķu valodu, mākslu un arodus. Arī Rameri — tā sauca jauno mākslinieku — vairākus gadus bija pavadījis doriešu tēlnieka darbnīcā un uztvēris mākslas jauno garu, taču tas nebūt netraucēja viņam savā dvēselē palikt īstenam ēģiptietim — fanātiķim, kurš pielūdz tēvu seno reliģiju, un sirds dziļumos pat just naidu pret svešzemniekiem, kurus viņš uzskatīja par ienaidnie­kiem un savas zemes postu.

Taču šobrīd Rameri nedomāja nedz par politiku, nedz mākslu. Viņš bija apmierināts ar savu darbu, un viņa domas bija aizņemtas ar citām rūpēm. Māk­slinieks veikli uzlēca uz augstās un platās bazalta pamatnes, kas balstīja sfinksu ar sievietes galvu, un uzspieda uz lotosa kausiņa. Atskanēja atsperes sauss sprakšķis, tad sfinksa lēni izkustējās no savas vietas, atklājot platu spraugu, kas bija izcirsta pa­matnē.

Š^jā kastē, kas formas ziņā atgādināja sarkofagu, atradās biezs paklājs, izšūts spilvens un zīda drānas gabals.

Brīdi aplūkojis šo dīvaino guļasvietu, Rameri no­spieda lotosa auglenīcu, un sfinksa bez skaņas pa­griezās un hermētiski noslēdza sarkofagu.