Rameri nervozi izlaida pirkstus caur savām biezajām, īsajām cirtām, kas ieskāva viņa pieri, un, piegājis pie galda, vienā paņēmienā izdzēra vīna kausu. Pēc tam, apsedzis abas sfinksas ar audeklu, iegāja mājā.
Ienācis istabā, tēlnieks ar metāla veseri trīs reizes uzsita pa bronzas disku, kas bija pakārts pie viņa guļasvietas. Pusatvērtajās durvīs tūlīt parādījās etiopieša sprogainā galva.
— Pasaki Totam un Psaram, lai sagatavo manu laivu, pēc tam parūpējies par manu apģērbu! — pavēlēja Rameri.
Mākslinieks jau beidza mazgāties, kad atgriezās etiopietis. Viņš pasniedza tēlniekam plānas sniegbaltas audekla drānas, no lazurīta darinātu skarabeju figūriņu kaklarotu un jostu, aiz kuras tas aizbāza dunci ar zeltā kaltu rokturi.
Ticis ar to galā, Rameri uzlika galvā klaftu, ietinās tumšā apmetnī un izgāja no mājas.
— Ja kāds pēc manis jautās, saki, ka esmu aizgājis un tu nezini, kad atgriezīšos, — viņš teica vergam, kas, sakrustojis rokas uz krūtīm, padevīgi paklanījās.
No terases tieši uz Nīlu veda akmens kāpnes, kuru pakājē gaidīja laiva ar diviem airētājiem.
Rameri apsēdās, un laiva, plaši vēzēdama airus gluži kā putns spārnus, traucās pa gludo ūdens virsmu prom no pilsētas.
Rietošās saules pēdējie stari vēl lēja purpursārtu gaismu pār Lībijas kalnu virsotnēm, taču arī tā jau dzisa; strauji tuvojās dienvidu nakts, kam svešas garās krēslas stundas.