Bya jau pilnīgi tumšs, kad laiva pēc mākslinieka pavēles piestāja krastā. Izkāpis un pavēlējis vergam gaidīt, Rameri uzskrēja augšā pa stāvo nogāzi un, nokļuvis līdz sienai, sāka iet gar to kā jau cilvēks, kurš labi pazīst apkārtni.

Plašā četrstūrveida žoga iekšpusē varēja būt dārzs, jo nekas cits, izņemot kokus, nebija redzams. Vietas vientulīgums un dziļais klusums uzvēdīja skumjas. Taču Rameri, šķiet, neko tādu neizjūta, viņš droši soļoja, mētādams plaukstā atslēgu, ko bija izņēmis no jostas.

Tēlnieks apstājās pie maziem, krūmu aizsegtiem vārtiņiem, atslēdza tos un, iegājis iekšā, atkal rūpīgi aizslēdza.

Zem vīģeskoku biezās lapotnes nekas nebija sa­skatāms, taču viņš droši turpināja ceļu. Pagājis ga­rām otrai sienai, kas sadalīja dārzu divās daļās, viņš nokļuva smiltīm nokaisītā un puķu ieskautā alejā. Tālumā bija redzams nams, kura apakšējais stāvs bija apgaismots.

Tā bija liela divstāvu «ēka ar augstu torni astro­nomisko novērojumu izdarīšanai. Uzskrējis mazajā terasē, Rameri pieklauvēja.

— Ienāc! — atsaucās skanīga balss.

Rameri atgrūda durvis, atvirzīja sāņus biezo vil­nas aizsegu un nokļuva iegarenā zālē, ko spilgti apgaismoja smaržeļļu lampas.