Istabas iekārtojums norādīja uz to, ka šeit dzīvo zinātnieks: visur bija redzamas plāksnītes un papirusa tīstokļi; uz galda atradās kaut kādi dīvaini instrumenti, bet uz plauktiem, kas bija izvietoti gar sienām, — milzum daudz visdažādākās formas un lieluma stikla pudelīšu un trauku, kaltētu augu saišķi, maisiņi ar dažādiem pulveriem, kā arī kausi un izkrāsotas kastītes.
Telpas dziļumā bija redzamas vītņu kāpnes, kas veda uz torni, bet tās vidū pie liela galda sēdēja pats mājas saimnieks, noliecies pār senu papirusa tīstokli.
Tas bija kalsns gara auguma cilvēks. Pēc izskata viņam varēja dot tiklab trīsdesmit, kā piecdesmit gadus — tik ļoti viņā bija apvienojies brieduma miers ar jaunības kustīgumu un dedzību.
Viņam bija pareizi sejas panti, āda vizēja kā vecs ziloņkauls; lielajās zaļganajās acīs dega stipras, nelokāmas gribas uguns. Ērgļa deguns un mute ar plānajām bālajām lūpām piešķīra sejai bargu, pat cietsirdīgu izteiksmi.
esi sveicināts, Rameri! — viņš teica, snieg-
dams roku māksliniekam, kas zemu paklanījās. Tad,
norādījis uz krēslu, piebilda: Apsēdies un brītiņu pagaidi gribu pabeigt lasīt, šo maģisko tekstu.
rameri klusēdams apsēdas. Ar vāji ptu nepacietību viņš ēroja magu, kuram mugurā bija garš, žilbinoši balts tērps, bet galvā balts klafts, ko rotāja mirdzošs mēness attēls.