Amenhoteps bija slavens visā Memfisā ar savām neparastajām zināšanām un varenību. Viņam nebija noslēpumu nedz pagātnē, nedz nākotnē. Viņam klausīja gari im dabas spēki, vienkāršus akmeņus pār- vērzdami zelta stieņos, bet ogles — dārgakmeņos. Viņa talismani un mīlas dzērieni salieca un pakļāva pat visspītīgākos. Putni nogādāja viņa vēstījumus visur* kurp vien tos sūtīja.
Pabeidzis lasīt, Amenhoteps sarullēja papirusu un nolika to plauktā. Tad, piestūmis sev tuvāk ziloņkaula lādīti, teica:
— Esmu izpildījis savu solījumu! Skaties! Šajā lādītē ir eliksīri, kuri palīdzēs tev un princesei īstenot jūsu vēlmes.
Ainenhoteps atvēra lādīti un parādīja Rameri divas pudelītes ar zelta aizbāžņiem un plānu, senām rakstu zīmēm klātu papirusa tīstoklīti.
— Vai redzi šo pudelīti? Tajā ir tāds kā šķidrs zelts; šī viela dod dzīvību. Otrā ir eliksīrs, kas izraisa nāvei līdzīgu miegu. Par to es tev jau stāstīju.
— Neaptverami ir dabas noslēpumi, kas nav pieejami cilvēka prātam, — nomurmināja Rameri, al- kaini noliecies pār lādīti. — Bet saki, kā šīs vielas jālieto un cik ilga ir to iedarbība?
— Lūk, divi auduma gabaliņi. Pietiek tos samērcēt miega zāļu šķidrumā un uzlikt uz sejas; tiklīdz cilvēks būs ieelpojis, viņš ieslīgs nāvei līdzīgā miegā un gulēs pat vairākus gadsimtus, līdz viņam ielies mutē siltu vīnu, kam pievienoti trīs pilieni šā zeltainā šķidruma.