—    Grūti gan, jūsu augstā ekselence, droši vien šī pārdošana notikusi likumīgi.

—    Padomā, draudziņ, pameklē labi krietni!

—    Ja, piemēram, jūsu ekselence varētu kaut kā dabūt no sava kaimiņa apstiprināšanas rakstu vai pirkšanas aktu, uz kuru pamatodamies viņš savu muižu pārvalda, tad zināms …

—   Saprotu, bet nelaime tāda, ka viņam visi papīri ugunsgrēkā sadeguši.

—    Kā, jūsu ekselence, — viņam papīri sadeguši? Ko tad vēl vairāk? Tādā gadījumā rīkojieties sakarā ar likumiem un bez mazākām šaubām pilnīgi iegūsit to, ko vēlaties.

—    Tu domā? Nu, pielūko! Es paļaujos uz tavu cen­tību, bet par manu pateicību vari būt pārliecināts.

Šabaškins palocījās gandrīz līdz zemei, izgāja ārā un no šīs dienas sāka rūpēties par nodomāto pasā­kumu. Pateicoties viņa izmanībai, tieši pēc divām nedēļām Dubrovskis saņēma no pilsētas uzaicinājumu tūliņ sniegt attiecīgus paskaidrojumus, uz kāda pa­mata viņš pārvalda Kisteņevkas ciematu.

Izbrīnījies par negaidīto pieprasījumu, Andrejs

Gavrilovičs tai paša dienā uzrakstīja diezgan skarbu atbildi, kurā paziņoja, ka Kisteņevkas ciematu viņš ieguvis pēc tēva nāves un pārvaldot to, pamatojoties uz mantošanas tiesībām, ka Trojekurovam gar to neesot nekāda daļa un ka jebkuras svešas personas tīkošana pēc šā viņa īpašuma esot ļaunprātīga sū­dzība un krāpšana.