Staigādams smagiem soļiem pa zāli uz priekšu un atpakaļ, viņš neviļus paskatījās pa logu un ieraudzīja pie vārtiem apstājušos trijjūgu — mazs vīriņš ādas cepuri galvā un biezu mēteli mugurā izkāpa no ratiem un devās pie pārvaldnieka; Trojekurovs pazina — tas bija piesēdētājs Šabaškins — un lika viņu pasaukt. Pēc minūtes Šabaškins jau stāvēja Kirilas Petroviča priekšā, zemu jo zemu locīdamies un pazemīgi gaidīdams viņa pavēles.
— Sveiks, kā jel tevi sauc, — Trojekurovs viņam teica, — kāpēc esi te ieradies?
— Es braucu uz pilsētu, jūsu ekselence, — Šabaškins atbildēja, — un iegriezos pie Ivana Demjanova pavaicāt, vai no jūsu ekselences nav kādas pavēles.
— īstā brīdī esi ieradies, kā jel tevi sauc: tu man būsi vajadzīgs. Izmet glāzīti un uzklausies!
Tik laipna uzņemšana piesēdētāju patīkami pārsteidza. Viņš atteicās no degvīna un cik iespējams uzmanīgi sāka klausīties Kirilā Petrovičā.
— Man ir kaimiņš, — Trojekurovs teica, — rupjš muižnieķelis, es gribu viņam atņemt muižu. Ko tu par to saki?
— Jūsu ekselence, ja jau ir kādi dokumenti vai…
— Nieki, draugs, kādi tur dokumenti. Tāpēc ir likumi. Tur jau ir tas spēks, lai bez kādām tiesībām atņemtu muižu. Tomēr, paga. Reiz šī muiža piederējusi mums, pirkta no kāda Spicina un pēc tam pārdota Dubrovska tēvam. Vai te nevar kaut kā pieķerties?