Pēc dažiem gadiem Trojekurovs, atvaļināts ģe- nerālanšefs, ieradās savā dzimtmuižā; viņi sastapās un priecājās, viens otru redzot. Kopš tā laika viņi katru dienu bija kopā un Kirila Petrovičs, kurš savā mūžā nepagodināja nevienu ar apmeklējumu, bieži mēdza iegriezties vecā drauga mājiņā. Būdami vienos gados, cēlušies no vienas un tās pašas kārtas, vienādi audzināti, viņi arī raksturā un tieksmēs savā ziņā bija līdzīgi. Pa daļai arī viņu liktenis sagadījās vienāds: abi bija apprecējušies aiz mīlestības, abi drīz vien kļuvuši atraitņi, abiem bija palicis pa bērnam. Dubrovska dēls tika audzināts Pēterburgā, Kirilas Petroviča meita auga tēva acu priekšā, un Trojekurovs bieži mēdza teikt Dubrovskim: «Paklau, brāl Andrej Gavrilovič, ja no tava Volodjas kas labs iznāks, es došu viņam Masu; kas par to, ka viņš pliks kā vanadzēns.» Andrejs Gavrilovičs pagrozīja galvu un parasti atbildēja: «Nē, Kirila Petrovič, mans Volodjka nav Marijai Kirilovnai piemērots līgavainis. Nabaga muižniekam labāk apprecēt nabadzīgu muižnieci un būt noteicējam paša mājās nekā izlutināta sievišķa muižas pārvaldniekam.»
Visi apskauda saderību, kāda valdīja starp augstprātīgo Trojekurovu un viņa nabadzīgo kaimiņu, un brīnījās par tā pārdrošību, kad tas pie Kirilas Petroviča galda droši izteica savas domas, neraizēdamies par to, vai tās saskan vai nesaskan ar namatēva ieskatiem.