Viņš bija piemirsis savu agrāko nodarbošanos, reti izgāja no savas istabas un augas dienas aizvadīja, domās nogrimis. Jego- rovna, lāga vecīte, kura kādreiz bija auklējusi viņa dēlu, tagad kļuva par viņa aukli. Viņa rūpējās par to kā par bērnu, atgādināja tam ēšanas un gulēšanas laiku, baroja viņu un nolika gulēt. Andrejs Gavrilovičs rāmi paklausīja viņai un, izņemot viņu, ne ar vienu citu nesatikās. Viņš nebija spējīgs domāt par savām dzīves gaitām, par rīkojumiem saimniecībā, un Jego- rovna redzēja, ka nepieciešams visu to paziņot jaunajam Dubrovskim, kurš kalpoja vienā no gvardes kājnieku pulkiem un patlaban atradās Pēterburgā. Un tā, izplēsusi vienu lapu no saimniecības rēķinu grāmatas, viņa nodiktēja pavāram Haritonam, vienīgajam Kisteņevkas rakstīt pratējam, vēstuli, ko tai pašā dienā nosūtīja uz pastu pilsētā.
Bet nu ir laiks iepazīstināt lasītājus ar mūsu stāsta īsto varoni.
Vladimirs Dubrovskis izglītību bija ieguvis kadetu korpusā, kuru beidza kā kornets un iestājās gvardē; tēvs netaupīja nekā, lai viņu pienācīgi uzturētu, un jaunais cilvēks saņēma no mājām vairāk, nekā drīkstētu gaidīt. Būdams izšķērdīgs un godkārīgs, viņš paļāvās iegribām, kas prasīja daudz līdzekļu, nerūpēdamies par nākotni un, kā daudzi nabaga jaunieši, cerēdams agri vai vēlu apcelt bagātu līgavu.