Kādā vakarā, kad pie viņa, dīvānos izvalstījušies, sēdēja vairāki virsnieki un kūpināja viņa dzintara pīpes, kambarsulainis Griša pasniedza viņam vēstuli, kuras adrese un zīmogs tūdaļ pārsteidza jaunekli. Viņš steidzīgi to atplēsa un izlasīja sekojošo:
«Mans kungs Vladimir Andrejevič, es, Tava vecā aukle, esmu apņēmusies Tev ziņot par Tava tētiņa veselību. Viņš ļoti vājš, dažreiz izrunājas pavisam aplam un augu dienu sēž kā muļķa bērns — bet dzīvošana un miršana stāv dieva ziņā. Atbrauc Tu pie mums, manu gaišo vanadziņ, mēs pat zirgus uz Pesoč- noji aizsūtīsim Tev pretī. Kā dzird, tad pie mums izbraukšot zemes tiesa, lai mūs atdotu Kirilam Petrovi- čam Trojekurovam, jo mēs esot it kā viņa ļaudis, bet mēs taču jau no seniem laikiem jūsējie un savu mūžu neesam nekā tāda dzirdējuši. Tu, Pēterburgā dzīvodams, varētu par to pastāstīt cara tētiņam, un viņš nu gan nepieļautu mums pārestību nodarīt. Palieku Tava uzticamā kalpone, aukle
Orina Jegorovna Buzireva.
Sūtu savu mātes svētību Grišam, — vai viņš Tev labi kalpo? Pie mums lietus līst nu jau otro nedēļa, un gans Rodja nomira ap Miķeļa dienu.»
Vladimirs Dubrovskis, neparasti satraukts, vairākas reizes no vietas pārlasīja šīs diezgan nesakarīgās rindas. Māti viņš bija zaudējis jau bērnībā un, savu tēvu gandrīz neiepazinis, aizvests uz Pēterburgu sava mūža astotajā gadā, un tomēr kaut kas romantiski saistīja viņu pie tā, un jo vairāk viņš mīlēja ģimenes dzīvi tāpēc, ka tik maz bija paguvis izbaudīt tās klusos priekus.