Doma, ka viņš varētu zaudēt tēvu, smagi kremta sirdi, bet nabaga slimnieka stāvoklis, ko viņš noģida no aukles vēstules, iedvesa šausmas. Viņš iedomājās tēvu, pamestu nomaļā sādžā, vientiesīgas vecas sievas un saimes ļaužu gādībā, kaut kāda posta apdraudētu un bez palīdzības izdziestošu miesīgās un garīgās mokās. Vladimirs pārmeta sev noziedzīgu nevērību. Jau ilgu laiku viņš nebija saņēmis no tēva nekādu ziņu, un viņam nebija ienācis prātā par tēvu painteresēties, domājot, ka viņš kaut kur izbraucis vai pārāk nodarbināts ar saimnieciskām rūpēm.
Viņš nolēma braukt pie tā un pat atstāt dienestu, ja tēva slimības dēļ būtu nepieciešams, lai viņš būtu tur. Draugi, viņa satraukumu pamanījuši, aizgāja. Palicis viens, Vladimirs uzrakstīja lūgumu, lai viņam piešķir atvaļinājumu, tad aizkūpināja pīpi un nogrima dziļās pārdomās.
Tai pašā dienā viņš sāka rūpēties par atvaļinājumu un pēc trim dienām bija jau ceļā.
Vladimirs tuvojās tai stacijai, no kuras bija jānogriežas uz Kisteņevku. Sirds bija pilna skumju nojautu, viņš baidījās, ka nesastaps vairs tēvu starp dzīvajiem, iedomājās bēdīgo dzīvi, kāda viņu sagaida uz laukiem, — maliene, cilvēku nabadzība, trūkums un rūpes par lietām, kurās viņam nav nekādas jēgas.