Stacijā ieradies, viņš devās pie uzrauga un apvaicājās, vai ir brīvi zirgi. Uzraugs jautāja, kurp viņam jābraucot, un ziņoja ka zirgi, kas atsūtīti no Kisteņevkas, gaidot viņu jau ceturto dienu. Drīz pie Vladimira Andrej eviča ieradās vecais kučieris Antons, kas viņu kādreiz bija vadājis pa zirgu kūti un kopis viņa kumeliņu. Viņu ieraudzījis, Antons ap­raudājās, palocījās līdz zemei, pateica viņam, ka ve­cais kungs vēl esot dzīvs, un aizsteidzās sajūgt zir­gus. Vladimirs Andrejevičs atteicās no piedāvātajām brokastīm un skubināja braukt. Antons viņu veda pa lauku ceļiem, un viņi sāka runāties.

—    Saki, lūdzams, Anton, — kas manam tēvam par darīšanu ar Trojekurovu?

—    Dievs viņu zina, mīļo Vladimir Andrejevič … Kungs, dzi, sanaidojies ar Kirilu Petroviču, un šis ņēmis un iesūdzējis tiesā, kaut gan viņš bieži pats sev tiesnesis. Nav gan mūsu — kalpu cilvēku darī­šana jaukties kungu lietās, bet, nudien, tīri veltīgi jūsu tētiņš sacēlies pret Kirilu Petroviču, — ko nu iet ar stipru lauzties.

—    Cik noprotams, tad tas Kirila Petrovičs pie jums dara, ko vien grib?

—    Nu zināms, kungs, — dzi, piesēdētāju viņš ne­tur graša vērtu, ispravņiks noder par izsūtāmo. Kungi brauc viņam godu dot, un, tā teikt, kad tikai sile, cūku jau netrūkst.