— Vai tiesa, ka viņš mums atņemot muižu?
— Ai, kungs, tā arī mēs esam dzirdējuši. Nupat viendien Pokrovskas ķesteris mūsu vecākā kristību godībās teica: diezgan esat izdzīvojušies, gan nu jūs piekops Kirila Petrovičs. Kalējs Mikita gan viņam pateica: ko nu mels, Saveļjič, neskumdini kūmu, nekūdi viesus, — Kirila Petrovičs pats par sevi, bet Andrejs Gavrilovičs pats par sevi, un mēs visi piederam dievam un ķeizaram, bet vai nu otram var muti aizbāzt.
— Tātad jūs nevēlaties pāriet sava kaimiņa rokās?
— Kirilas Petroviča rokās! Dievs lai paglābj nu un atpestī — pie viņa pat paša ļaudīm nelāgi klājas, un, ja viņš dabūs rokās vēl svešus, tad tiem ne vien ādu, bet arī miesu noplēsīs. Nē, lai dievs dod ilgu mūžu Andrejam Gavrilovičam, bet, ja nu dievs viņu aizsauktu pie sevis, tad mums neviena cita nevajag kā tikai tevis, tu mūsu gādniek. Neatdod tu mūs, bet mēs gan turēsimies pie tevis. — To teikdams, Antons savicināja pātagu, saraustīja grožus, un zirgi laidās slaidos rikšos.
Vecā kučiera padevības aizkustināts, Dubrovskis apklusa un nodevās savām domām. Bija pagājusi vairāk nekā stunda — pēkšņi Griša viņu iztraucēja ar saucienu: — Redz, kur Pokrovskā! — Dubrovskis pacēla galvu. Viņi brauca gar lielu ezeru, no kura iztecēja upīte un aizvijās tālumā starp pakalniem; uz viena no tiem pāri kuplajam birzs zaļumam pacēlās zaļš jumts un lielas mūra mājas terase, uz otra — baznīca ar pieciem jumoliem un senlaicīgs zvanu tornis; visapkārt bija izkaisītas zemnieku dzīvojamās mājas ar sakņu dārziem un akām.