Dubrovskis šo vietu pazina — viņš atcerējās, kā šai pašā pakalnā bija rotaļājies ar mazo Mašu Trojekurovu, kas bija divus gadus jaunāka par viņu un jau tolaik solījās būt skaistule. Viņš gribēja Antonam apvaicāties par to, bet tāda kā kautrība viņu atturēja.

Kungu mājai tuvāk piebraucis, viņš pamanīja starp dārza kokiem pazibam baltu apģērbu. Tai brīdī Antons uzšāva zirgiem un, ļaudamies godkārei, kas īpata kā lauku kučieriem, tā arī važoņiem, laida pilnā sparā pār tiltu un ciemam garām. Ciematam cauri izkļuvuši, viņi uzbrauca kalnā, un Vladimirs ierau­dzīja bērzu birzi un pa kreisi, klajākā vietā, iepelēku mājiņu ar sarkanu jumtu: sirds sāka strauji pukstēt — viņš redzēja Kisteņevku un tēva nabadzīgo māju.

Pēc desmit minūtēm viņi iebrauca kungu mājas pagalmā. Viņš raudzījās apkārt neizsakāmi satraukts. Divpadsmit gadu viņš nebija redzējis savu dzimto vietu. Bērziņi, kurus viņa laikā sastādīja žogmalēs, nu bija saauguši un kļuvuši par kupliem kokiem. Pagalms, ko kādreiz bija greznojušas trīs pareizi iekārtotas puķu dobes, starp kurām izlocījās rūpīgi noslaucīts plats ceļš, bija pārvērties par nepļautu pļavu, kur ganījās sapīts zirgs.