Suņi sāka gan riet, bet, pazinuši Antonu, apklusa un vēcināja pinkainās astes. Saimes ļaudis izsteidzās no savām istabām un apstāja jauno kungu, skaļi izrādīdami prieku. Ar mokām viņš izspraucās cauri šim baram un uzskrēja vecajā lievenī; priekšnamā viņu saņēma Jegorovna un raudādama apskāva savu audzēkni.

— Sveika, sveika, aukle, — viņš atkārtoja, piekļaudams sev krietno vecīti, — ko tētiņš, kur viņš ir? Kā jūtas?

Šai brīdī, tikko kājas vilkdams, zālē ienāca vecs slaida auguma vīrs, bāls un novājējis, ģērbies rīta- svārkā un naktscepuri galvā.

—    Sveiks, Volodjka! — viņš vārgā balsī sacīja, un Vladimirs sirsnīgi apskāva tēvu. Prieks slimnieku pā­rāk satrauca; viņš ļoti sagura, kājas sagrīļojās, un viņš tūlīt, būtu pakritis, ja dēls to nesaturētu.

—    Kāpēc jūs cēlāties no gultas, — Jegorovna vi­ņam teica, — kājās nevar nostāvēt, bet turpat vien dzenas, kur visi.

Veco vīru aizveda uz guļamistabu. Viņš centās gan runāties, bet domas galvā juka, un vārdiem nebija nekādas sakarības. Viņš apklusa un iegrima snaudā. Vladimiru satrauca viņa veselības stāvoklis. Viņš iekārtojās tēva guļamistabā un lūdza, lai viņu atstā­jot vienu pašu pie tā. Mājnieki paklausīja, un tad visi pievērsās Grišam, aizveda to uz saimes istabu, kur pacienāja īsti laucinieciski, visādi izrādīdami sir­snību, nomocīdami ar bezgala daudziem jautājumiem un apsveikumiem.