Kur galds bij klāts, tur šķirsts nu stāv.

Dažas dienas pēc atbraukšanas jaunais Dubrovskis gribēja sākt rīkoties saimniecībā, bet tēvs nevarēja viņam sniegt vajadzīgos paskaidrojumus — Andre­jam Gavrilovičam nebija pilnvarnieka. Tēva papīrus pārcilādams, viņš atrada vienīgi piesēdētāja pirmo vēstuli un atbildes raksta pirmuzmetumu, no kā ne­varēja iegūt skaidru jēdzienu par prāvu, un nolēma gaidīt iznākumu, paļaudamies uz pašas lietas taisnī­gumu.

Andrejs Gavrilovičs kļuva arvien vārgāks. Vladi­mirs paredzēja, ka viņš drīz vien sabruks, un tāpēc neatstāja veco vīru, kas bija kļuvis gluži kā bērns.

Pa tam pagāja noliktais termiņš, un apelācija ne­bija iesniegta. Kisteņevka nu piederēja Trojekuro­vam. Šabaškins ieradās pie viņa ar apsveikumiem un lūgumu noteikt laiku, kad viņa augstajai ekselencei labpatiks pārņemt jauniegūtās muižas pārvaldī­šanu, — vai viņš to darīšot pats vai arī izdošot kādam uz to pilnvaru. Kirila Petrovičs samulsa. Pēc dabas viņš nebija mantkārīgs, atriebības kāre bija viņu aiz­rāvusi pārāk tālu, viņa sirdsapziņa kurnēja. Viņš zi­nāja, kādā stāvoklī atradās viņa pretinieks — viņa vecais jaunības draugs, un uzvara neielīksmoja sirdi. Viņš nikni pavērās Šabaškinā, meklēdams, kam pie­ķerties, lai to izlamātu, bet, neatrazdams pietiekamu iemeslu, dusmīgi uzsauca: