Daži mēģināja sekot viņa priekšzīmei un pār­kāpt zināmas padevības robežas, bet Kirila Petrovičs tos tā nobaidīja, ka viņiem uz visiem laikiem zuda patika pasākt ko tamlīdzīgu, un Dubrovskis bija un palika viens pats ārpus vispārējā likuma. Nejaušs gadījums visu izjauca un pārveidoja.

Reiz rudens sākumā Kirila Petrovičs taisījās ceļā uz tālajiem laukiem. Vakarā deva rīkojumu piķie­riem un zirgu puišiem sagatavoties izbraukšanai pulk­sten piecos rītā. Telti un virtuvi nogādāja jau iepriekš uz to vietu, kur Kirila Petrovičs bija nolēmis ieturēt pusdienu maltīti. Saimnieks un viesi devās uz suņu kūti, kur vairāk nekā pieci simti kvekšķu un kurtu dzīvoja pārticībā un siltumā, slavēdami Kirilas Petroviča devību savā suņu valodā. Turpat atradās arī lazarete slimajiem suņiem bijušā štāba ārsta Timoškas uzraudzībā un nodalījums, kur dižciltīgās kuces bērnojās un baroja kucēnus. Kirila Petrovičs lepojās ar šo lielisko ierīkojumu un nekad nepalaida garām gadījumu padižoties ar to viesiem, kuri to skatīja jau, mazākais, divdesmito reizi. Viņš staigāja pa suņu kūti, viesu ielenkts, Timoškas un galveno piķieru pavadībā; apstājās pie dažām, būdām, gan apvaicādamies par slimajiem, gan izteikdams vairāk vai mazāk bargas un taisnīgas piezīmes, gan paaici­nādams pie sevis suņus un laipni ar tiem sarunāda­mies.