Viesi ieskatīja par savu pienākumu apbrīnot Kirilas Petroviča suņu kūti. Vienīgi Dubrovskis klu­sēja un rauca pieri. Viņš bija kaislīgs mednieks, bet rocība viņam ļāva turēt tikai divus kvekšķus un vienu kurtu pāri: redzot šo lielisko ierīkojumu, viņš nevarēja pārvarēt zināmu skaudību.

—    Ko tu viebies, brāl, — vaicāja viņam Kirila Petrovičs, — vai tev mana suņu kuts nepatīk?

—    Nē, — viņš īgni atbildēja, — suņu kūts ir brī­nišķīga, diez vai jūsu ļaudīm ir tāda dzīve kā jūsu suņiem.

Kāds piķieris jutās aizskarts.

—    Mēs par savu dzīvi, — viņš sacīja, — paldies dievam un mūsu kungam, nežēlojamies, bet, kas tiesa, tas tiesa, dažam muižniekam gan nebūtu par ļaunu pārmainīt savu kungu māju pret kuru katru mūsu suņu būdu. Tur viņam būtu pilnāks vēders un siltāk.

Kirila Petrovičs skaļi iesmējās par sava kalpa ne­kautrīgo piezīmi, arī viesi tūliņ sāka smieties, kaut gan juta, ka piķiera joks varēja attiekties arī uz vi­ņiem. Dubrovskis nobālēja un neteica ne vārda.

Šai brīdī Kirilam Petrovičam ķocī pienesa jaunpie- dzimušos kucēnus; viņš sāka noņemties ar tiem, izvē­lējās sev divus, pārējos lika noslīcināt. Pa to laiku Andrejs Gavrilovičs nozuda, un neviens to nepa­manīja.