Pārnācis kopā ar viesiem no suņu kūts, Kirila Petrovičs sēdās ieturēt vakara maltīti un, neredzēdams Dubrovski, tikai tad pamanīja, ka viņa nav. Saimes ļaudis pateica, ka Andrejs Gavrilovičs aizbraucis mājās. Trojekurovs pavēlēja tūliņ dzīties viņam pakai un katrā ziņā atvest atpakaļ. Nekad viņš nebija braucis medībās bez Dubrovska — saprātīga un smalka suņu labo īpašību cienītāja un taisnīga mednieku dažādo ķildu izšķīrēja. Kalps, kas bija auļojis viņam pakaļ, atgriezās, kad visi vēl sēdēja pie galda, un ziņoja savam kungam, ka, proti, Andrejs Gavrilovičs neesot klausījis un negribot braukt atpakaļ. Kirila Petrovičs, kā parasti, jau iesilis pēc iebaudītā liķiera, saskaitās un sūtīja otrreiz to pašu kalpu, lai pasaka Andrejam Gavrilovičam: ja viņš tūliņ neatbraukšot pārnakšņot Pokrovskā, tad viņš, Trojekurovs, būšot naidā ar viņu visu mūžu. Kalps atkal aizauļoja, Kirila Petrovičs, no galda piecēlies, atlaida viesus un devās pie miera.
Otrā rītā viņš vispirms apvaicājās, vai Andrejs Gavrilovičs ieradies. Atbildes vietā viņam pasniedza vēstuli, kas bija salocīta trīsstūrī; Kirila Petrovičs pavēlēja rakstvedim to skaļi nolasīt un dzirdēja sekojošo;
«Mans visucienītais kungs!
Es līdz tam laikam nedomāju ierasties Pokrovskā, kamēr Jūs būsiet atsūtījis man piķieri Paramošku nolūgties; un tā būs mana griba — sodīt viņu vai žēlot, bet es Jūsu kalpu jokus necietīšu, tāpat necietīšu tos arī no jums, jo es neesmu āksts, bet senas cilts muižnieks. Palieku gatavs pazemīgi pakalpot