Andrejs Dubrovskis.»
Pēc tagadējiem ieskatiem par pieklājību šī vēstule būtu ļoti netaktiska, taču Kirilu Petroviču sakaitināja tās saturs, nevis dīvainais stils un izteiksme.
— Kā, — ierēcās Trojekurovs, ar kailām kājām izlēcis no gultas, — sūtīt manus ļaudis viņu nolūgties, lai viņš tos žēlo vai soda! Ko īsti viņš iedomājas; vai viņš maz apjēdz, ar ko darīšana? Nu, gan es viņam… Gan viņš papinkšķēs, dabūs just, ko nozīmē nostāties pret Trojekurovu!
Kirila Petrovičs apģērbās un aizbrauca medībās visā savā parastajā greznībā, bet medības neizdevās. Pa visu dienu viņi redzēja vienu vienīgu zaķi un to pašu palaida garām. Arī pusdienas teltī uz lauka neizdevās vai vismaz nebija pa prātam Kirilam Petrovičam, kurš piekāva pavāru, nolamāja viesus un atceļā ar visu mednieku varzu tīšām devās pāri Dubrovska laukiem.
Pagāja dažas dienas, bet naids abiem kaimiņiem nebija norimis. Andrejs Gavrilovičs neieradās Pokrovskā — Kirila Petrovičs bez viņa garlaikojās un skaļi izpauda savu īgnumu jo skarbos izteicienos, kas ar turienes muižnieku gādību nokļuva līdz Dubrovskim pārlabotā un papildinātā veidā. Jauns atgadījums iznīcināja pēdējo cerību uz izlīgšanu.