Dubrovskis kādreiz apbraukāja savu nelielo īpašumu; tuvodamies bērzu birzij, viņš dzirdēja atskanam cirvja cirtienus un pēc brīža gāžamies koku. Viņš steidzās uz birzi un ieraudzīja Pokrovskas zemniekus, kas, neviena netraucēti, zaga viņa kokus. Viņu ieraudzījuši, tie metās bēgt. Dubrovskis kopā ar savu kučieri divus notvēra un atveda tos sasietus savā sētā. Arī trīs ienaidnieka zirgi bija nonākuši viņa rokās kā laupījums. Dubrovskis bija ārkārtīgi noskaities, — pirms tam Trojekurova ļaudis, pazīstami laupītāji, nekad nebija iedrošinājušies palaist nagus viņa īpašuma robežās, zinādami par viņa draudzīgajām attieksmēm ar viņu kungu. Dubrovskis saprata, ka tagad tie izmanto starp viņiem radušos naidu, un nolēma pretēji visiem kara tiesību jēdzieniem pārmācīt savus gūstekņus ar žagariem, ko tie bija pievākuši viņa paša birzī, bet zirgus nodot darbā, ieskaitot tos muižas īpašumā.
Ziņa par šo notikumu tai pašā dienā nonāca līdz Kirilam Petrovičam. Viņš neganti pārskaitās un pirmajā dusmu uzliesmojumā jau gribēja ar visiem saimes ļaudīm uzbrukt Kisteņevkai (tā saucās viņa kaimiņa ciemats), nopostīt to līdz pamatiem un ielenkt muižnieku viņa paša muižā. Šādi varoņdarbi viņam nebija nekas neparasts. Tomēr domas drīz vien mainījās.