Viņš uz mirkli iegrima domās.
— Es tur sastapu rotaļu biedrus. Man, vientuļam bērnam, tas bija liels prieks. Viņi uzsāka brīnišķīgas rotaļas zālienā, kur atradās ar puķēm apstādīts saules pulkstenis. Un šais rotaļās mēs iemīlējām cits citu.
Lai cik tas dīvaini, bet te manā atmiņā ir liels robs. Es neatceros, kas tās bija par rotaļām. Nekad neesmu varējis atcerēties. Vēlāk, arī jau bērnībā, es stundām ilgi, asaras liedams, lauzīju galvu, pūlēdamies atcerēties, kas mani darīja tik lai- migu. Man gribējās savā istabā atkartot šīs rotaļas, bet tas neizdevās. Vienīgais, ko atceros, — laimes sajūta un divi mīļi biedri, kuri visu laiku rotaļājās ar mani.
Tad ieradās stingra, tumšmataina sieviete ar bālu, nopietnu seju un sapņainām acīm, stingra sieviete ar grāmatu rokās, bālganā purpurkrāsas tērpā, kas krita mīkstām krokām. Viņa pieaicināja mani pie sevis un aizveda uz galeriju virs zāles. Rotaļu biedri ne labprāt šķīrās no manis, viņi pārtrauca rotaļu un stāvēja, nolūkodamies, kā mani aizved. «Nāc atpakaļ pie mums! — viņi sauca. — Nāc atpakaļ drīzāk!»
Es ieskatījos sievietei sejā, bet viņa nelikās neko dzirdam. Viņas lēnīgā seja bija nopietna. Viņa pieveda mani pie sola. Es nostājos līdzās, lai ielūkotos grāmatā, kuru viņa ielika sev klēpī. Lappuses pašķīrās. Viņa norādīja uz tām, un es izbrīnā skatījos: grāmatas pēkšņi atdzīvojušās lappuses rādīja mani pašu. Tas bija stāsts par mani, viss, kas noticis ar mani, sākot no piedzimšanas. Tas mani pārsteidza arī tāpēc, ka lappusēs nebija bildītes, saproti, bet īstenība.