Volless zīmīgi apklusa un tad šaubīdamies pavērās manī.
— Turpini, — sacīju, — es saprotu.
— Tā bija pati īstākā īstenība: cilvēki kustējās, notikumi risinājās. Tur bija mana dārgā, gandrīz jau aizmirstā māte, tēvs, kā vienmēr, taisni izslējies un skarbs, mūsu kalpotāji, bērnistaba, visi pazīstamie priekšmeti. Tad ārdurvis, trokšņainās ielas, pa kurām šurpu turpu traucās karietes. Es skatījos un brīnījos neizpratnē, lūkojos sievietei sejā, apšķīru lappusi pēc lappuses un nevarēju vien atskatīties; beidzot es ieraudzīju sevi tai mirklī, kad mīņājos pie zaļajām durvīm baltajā sienā. Un atkal es izcīnīju lielu cīņu savā dvēselē un izjutu bailes.
— Tālāk! — es saucu un gribēju apšķirt, lappusi, bet stingrā sieviete satvēra manu roku savos vēsajos pirkstos.
— Tālāk! — es neatlaidos, pūlēdamies atbīdīt viņas roku; ar visiem saviem bērna spēkiem es grūdu nost viņas pirkstus. Un, kad viņa piekāpās un lappuse atšķīrās, sieviete klusu kā ēna noliecās pār mani un noskūpstīja man pieri.
Šai lappusē es neredzēju ne burvīgo dārzu, ne panterus, ne meiteni, kas veda mani aiz rokas, ne rotaļu biedrus, kas tik nelabprāt šķīrās no manis.