Mana draudzene veda mani pa šo aleju, lūkodamās lejup uz mani. Atceros viņas maigās, laipnās sejas mīļos vaibstus un smalkās zoda līnijas. Klusā, liegā balsī viņa man kaut ko jautāja un stāstīja, bez šaubām, kaut ko patīkamu, bet, ko īsti, nekad neesmu varējis atcerēties. Pēkšņi pērtiķēns kapucīns, apbrīnojami spodrs, ar sarkanbrūnu spalvu un labsirdīgām brūnām acīm, nolēca no koka un tecēja man blakus, šķielēdams uz mani un viezdams zobus, tad uzlēca man uz pleca. Tā mēs abi turpinājām ceļu, līksmi un apmierināti.
Volless apklusa.
— Tālāk, — es mudināju.
— Atceros vienu otru sīkumu. Mēs pagājām garām sirmgalvim, kas sēdēja, domās iegrimis, lauru ēnā. Pametām birztalu, kur zaros spurdza draisku papagaiļu bari. Gar garu, ēnainu kolonādi nonācām pie plašas, vēsas pils, kur bija daudz krāšņu strūklaku, skaistu mantu — daudz kā tāda, par ko var tikai sapņot. Tur bija arī daudz cilvēku, — dažus atceros skaidri, dažus miglaini, bet visi bija skaisti un laipni. Kaut kādā neaptveramā kārtā es uzreiz sapratu, ka viņi mani mīl un priecājas par manu ierašanos. Viņu kustības, pieskārieni, mīlā starojošie skatieni — viss pildīja man sirdi ar neizskaidrojamu līksmību … Jā . . .