Es ieraudzīju garo, pelēko ielu Rie- tumkensingtonā tai sērīgajā vakara stundā, kad lukturi vēl nav iededzināti. Un es arī tur biju — mazs, nožēlojams radī­jums; es skaļi raudāju, asaras plūstin plūda, lai arī kā pūlējos tās apturēt. Es raudāju tāpēc, ka nevarēju atgriezties pie mīļajiem rotaļu biedriem, kuri mani bija saukuši: «Nāc atpakaļ pie mums! Nāc atpakaļ drīzāk!» Tā vairs nebija grāmatas lap­puse, bet nežēlīgā īstenība. Brīnišķais dārzs, domīgā sieviete, pie kuras ceļiem es biju piekļāvies, skatoties grāmatā, — viss bija pēkšņi pazudis.

Volless atkal apklusa un labu brīdi cieši lūkojās ugunī, kas spoži liesmoja kamīnā.

—     Cik mokoša bija šī atgriešanās! — viņš nočukstēja.

—     Un tālāk? — es ieteicos, mirkli klusējis.

—     Mazs un nožēlojams es atkal atgriezos šai nepievilcīgajā pasaulē! Kad es pilnīgi sapratu, kas ar mani noticis, tad man uzbruka nevaldāms izmisums. Vēl līdz šim atceros, kādu kaunu izjutu, kad raudāju, visiem redzot, atceros arī apkaunojošo došanos uz mājām. Redzu labsirdīgu, vecu džentlmeni ar zelta brillēm, kurš apstājās un teica, iepriekš iebikstījis man ar lie­tussargu: «Nabaga puišel, tu laikam esi apmaldījies?» Man, Londonas puikam, kuram jau pāri par pieciem gadiem! Turklāt vecais vēl sadomāja piesaukt jaunu, laipnu polismenu, ap mums sastājās vesels ļaužu bars, un mani veda uz mājām. Apjucis un nobijies, skaļi elsodams, es atgriezos no apburtā dārza tēva mājās.