Cik atceros, tāds bija šis dārzs, kuru redzu vēl vienmēr sapņos. Protams, es nespēju izsacīt vārdos šīs it kā nereālās, ierastajai ikdienai tik tālās pasaules mulsinošo burvību, bet .., tas viss tā arī bija. Ja tas bija sapnis, tad, protams, pats neparastākais, sapnis gaišā dienā .. . Jā!
Zināms, mani ņēma stingri priekšā, — nācās atbildēt krustmātei, tēvam, auklei, mājskolotājai. . .
Es mēģināju izstāstīt visu notikušo, bet tēvs pirmo reizi mūžā nopēra mani par meliem. Kad es iedomājos izklāstīt pieredzēto krustmātei, viņa savukārt sodīja mani par ļaunprātīgu tiepšanos. Pēc tam man stingri aizliedza par to runāt un citiem uzklausīt, ja es sāktu stāstīt. Pat manas pasaku grāmatas uz laiku atņēma, jo man esot pārāk stipri attīstīta iztēle. Jā, to viņi izdarīja! Mans tēvs piederēja pie vecās skolas piekritējiem . .. Un viss pārdzīvotais atkal uzpeldēja atmiņā. Es čukstēju par to nakti spilvenam un jutu uz lūpām savu asaru sāļumu.
Ierastajiem, vienaldzīgi noskaitītajiem vakara lūgšanas vārdiem es tagad pastāvīgi pievienoju dedzīgu lūgumu: «Dieviņ, izdari tā, lai es sapnī redzētu savu dārzu! Aizved mani atpakaļ uz manu dārzu! Aizved mani atpakaļ!»