Varbūt es šim stāstam kaut ko pieliku, varbūt kaut ko sa­grozīju, — to es pateikt nevaru. Saproti, tas ir mēģinājums sa­saistīt vienkopus saraustītas atmiņas un atdzīvināt satraucošu -agrīnās bērnības pārdzīvojumu. Starp to un citām manām pus­audža gadu atmiņām ir atvēries bezdibenis. Pienāca laiks, kad man likās pilnīgi neiespējami pateikt kādam kaut vārdu par šo 'brīnišķīgo, acumirklīgo parādību.

—      Vai tu kādreiz mēģināji uzmeklēt šo dārzu? — es ievai­cājos.

—     Nē, — Volless atbildēja, — neatceros, ka agrīnās bērnī­bas gados es kaut reizi būtu to darījis. Patlaban man tas šķiet dī­vaini, taču4ādomā, ka pēc šā bēdīgā notikuma mani stingri uz- Taudzīja, baidīdamies, ka es atkal nenomaldos.

Es sāku meklēt savu dārzu no jauna krietni vēlāk, kad biju jau iepazinies ar tevi. Taču, šķiet, bija arī tāds laika posms — lai arī šobrīd tas liekas neticami —, kad es biju gluži piemirsis •savu dārzu. Droši vien tas bija astoņu vai deviņu gadu ve­cumā. Vai tu atceries mani Sent-Atelstenas koledžā?

—     Nu protams.

—     Toreiz nevienam ne prātā nenāca, ka es loloju klusībā slepenu sapni, vai ne?

II

Volless paskatījās uz mani, un viņa seju apstaroja smaids.

— Vai tu kādreiz esi rotaļājies ar mani, meklējot «ziemeļ- :rietumu eju»? Nē, tolaik mēs ar tevi vēl nedraudzējāmies. Tā ir tāda rotaļa, — viņš turpināja, — kura var aizraut dienām ilgi ikvienu ar dzīvu iztēli apveltītu bērnu.