Vajag atrast, kā nokļūt skolā no ziemeļrietumu puses, nevis pa labi pazīstamo un parasto ceļu, bet pa kādu jaunu, līdz šim nezināmu. Vajadzēja iziet no mājām desmit minūtes agrāk, nogriezties uz pretējo pusi un pa nepazīstamām ielām nokļūt pie mērķa. Reiz, nomaldījies kādās šķērsieliņās viņpus Kempdenhilam, es jau sāku domāt, ka šodien paspēlēšu un nokavēšu stundu. Devos uz labu laimi pa kādu ieliņu, kura šķita ievedām strupceļā, un pēkšņi atklāju eju starp namiem. «Es tomēr tikšu cauri!» — es nodomāju. Steidzos garām dīvaini pazīstamiem, netīriem veikaliņiem un piepeši ieraudzīju garo, balto sienu un zaļās durvis uz apburto dārzu!
Šis atklājums mani neizsakāmi pārsteidza. Tātad šis dārzs,, šis brīnišķīgais dārzs nav tikai sapnis?
Viņš apklusa.
— Man šķiet, ka mans otrreizējais ar zaļajām durvīm saistītais pārdzīvojums skaidri parāda, kāda starpība starp bērna, neierobežoto vaļu un skolnieka stingri nosprausto dienas kārtību. Toreiz man ne prātā nenāca tūliņ iet iekšā dārzā. Redzi.. . es domāju tikai par to, kā laikā nokļūt skolā, lai neciestu mana priekšzīmīga skolnieka labā slava. Droši vien man radās vēlēšanās kaut pavērt vaļā šīs durvis. Citādi tas nemaz nevarēja būt… Taču es tā baidījos nokavēt stundu, ka viegli uzveicu kārdinājumu.