Protams, mani ārkārtīgi ieinteresēja negaidītais atklājums un ejot es visu laiku domāju par to. Tomēr tas mani neapturēja, un es turpināju ceļu. Ieskatījies pulkstenī un ierau­dzījis, ka manā rīcībā tikai desmit minūtes, es rikšiem pa­skrēju garām sienai, nodrāžos lejā pa nogāzi un atrados jau pazīstamā vietā. Skolā es ieskrēju aizelsies un nosvīdis, taču laikā. Atceros, pakāru mēteli un cepuri… Un es varēju paiet garām dārzam, pat neielūkojies iekšā?! Dīvaini, vai ne?

Viņš domīgi pavērās manī.

—* Zināms, tolaik man nebija ne jausmas, ka dārzu nevar atrast katru dienu. Skolniekiem taču ir diezgan aprobežota iz­tēle. Mani droši vien priecināja doma, ka dārzs ir tuvumā un es zinu ceļu uz to. Taču pirmajā vietā bija skola un tās neat­vairāmais aicinājums. Manuprāt, to rīt es biju pilnīgi izsists no> sliedēm, ārkārtīgi neuzmanīgs, jo visu laiku pūlējos atcerēties brīnumainos cilvēkus, kurus drīz vien redzēšu. Lai cik tas sa­vādi, bet es nemaz nešaubījos, ka arī viņi priecāsies, ieraugot mani. Jā, torīt šis dārzs man laikam šķita kā jauks, saulains stū­rītis, kur varēs ieskriet starplaikos starp sasprindzinātajām sko­las nodarbībām. Taču todien es neaizgāju uz turieni. Otrā dienā laikam bija svētki, un es paliku mājās. Var ari būt, ka par neuzmanību tiku nosodīts ar kādu mājas darbu un man neatlika laika apmest līkumu. Nudien, nezinu. Atceros tikai to, ka brī­nišķīgais dārzs tā nodarbināja manas domas, ka nespēju vairs glabāt šo noslēpumu. Es to uzticēju kādam puikam… Nu, kā viņu īsti sauca? Viņš atgādināja sesku. Viņu saukāja par Pleiku…