—    Hopkinss, — es pateicu priekša.

—    Jā, Hopkinss … Nekāda sevišķa prieka man nebija viņam to stāstīt. Es jutu, ka tā nevajag darīt, bet tomēr izstāstīju. Mums bija kopīgs ceļa gabals ejams, kad gājām mājup* Viņš bija drausmīgs pļāpa, un, ja mēs nebūtu runājuši par dārzu, tad droši vien par kaut ko citu, bet es todien ne par ko citu nespēju domāt. Nu, tā es izpļāpāju visu viņam, un viņš savu­kārt izpļāpāja manu noslēpumu visiem pārējiem.

Otrā dienā mani lielajā starpbrīdī aplenca kāds pusducis zēnu, vecāku par mani. Viņi ķircināja mani un reizē ļoti kā­roja vēl kaut ko dzirdēt par burvīgo dārzu. Viņu vidū bija tas šķeista Fosets, — atceries? Un Karnebijs, un Morlijs Rei- noldss. Vai tu gadījumā arī nebiji viņu barā? Nē, nē, es atce­rētos, ja tu būtu tur bijis …

Savāds radījums ir tāds bērns! Es jutu, ka rīkojos nepareizi, derdzos pats sev, un reizē man glaimoja šo lielo zēnu uzma­nība. Atceros, man bija sevišķi patīkami, kad mani uzteica Krošovs. Vai atceries komponista Krošova vecāko dēlu? Viņš sacīja, ka vēl nekad neesot dzirdējis tik interesantus melus. Un tai pašā laikā es izjutu mokošu kaunu, stāstot par to, ko uzska­tīju par savu svētu noslēpumu. Tas nelietis Fosets vēl atļāvās izteikt bezkaunīgu piezīmi par meiteni zaļajā tērpā.