Volless neviļus sāka runāt klusāk, atcerēdamies smago pārdzīvojumu.
— Es izlikos neko nedzirdam, — viņš turpināja. — Te Karnebijs nosauca mani par melkuli un visādi nolamāja, kad es apgalvoju, ka tā ir patiesība. Es teicu, ka zinu, kur atrodas zaļās durvis un varu visus aizvest uz turieni — jāiet minūtes -desmit, ne vairāk. Tad Karnebijs, attēlodams aizvainotu tikumību, paziņoja, ka man jāpierāda savu vārdu patiesība, citādi man klāsies plāni. Saki — vai tev Karnebijs nekad nav mēģinājis izlauzt rokas? Ja mēģinājis, tad tu sapratīsi, kas notika ar mani. Es apzvērēju, ka esmu stāstījis svētu patiesību.
Tolaik skolā nebija neviena, kas spētu pasargāt mani no Kar- nebija. Tiesa, Krošovs kaut ko sacīja, mani aizstāvēdams, taču Karnebijs bija stāvokļa noteicējs. Es nobijos, uztraucos, ausis man svila. Es izturējos kā pēdīgais muļķis, negāju meklēt dārzu viens pats, bet vedu līdzi visu baru. Es gāju pa priekšu ar degošām ausīm, iekaisušām acīm, smagu sirdi, vai nemaņā aiz kauna, bet aiz manis soļoja seši zēni, iedegušies ziņkārē, mētādamies ar zobgalībām un draudēdami man… Mēs neatradām ne balto sienu, ne zaļās durvis .. .
— Tu gribi sacīt? . . .
— Es gribu sacīt, ka man neizdevās neko atrast. Es tā gribēju, bet… Arī vēlāk, kad gāju meklēt viens pats, es neko 'neatradu. Tolaik man tas neizdevās. Tagad man šķiet, ka visus skolas gadus esmu meklejis zaļas durvis baltaja siena, bet ne1 - vienu pašu reizi neesmu tas atradis.