— Un kā pēc tam izturējās pret tevi biedri?
— Zvēriski! … Karnebijs nežēlīgi izrēķinājās ar mani par tādiem acīm redzamiem meliem.
Atceros, kā ielavījos mājās un klusiņām uzzagos augšā, lai mājinieki neredzētu manas saraudātās acis. Es aizmigu asarās» Es neraudāju pārestības dēļ, es raudāju par pazaudēto dārzu, kur biju sapņojis pavadīt tik jaukus vakarus. Raudāju par mīlīgajām, laipnajām sievietēm, par biedriem, kuri mani gaidīja, par aizrautīgo, aizmirsto rotaļu, kuru cerēju no jauna iemācīties …
Es biju pārliecināts, ka tad, ja nebūtu visu izstāstījis … Man pienāca grūti laiki, — naktīs es raudāju, dienu manas domas klejoja tālu. Veselus divus ceturkšņus es nevērīgi izturējos pret saviem pienākumiem un saņēmu sliktas atzīmes. Atceries? Protams, tev noteikti tas jāatceras. Tu man aizsteidzies priekšā matemātikā, un tas piespieda mani sēsties pie grāmatām un iedzīt pārējos.
III
Brītiņu mans draugs klusēdams lūkojās kamīna sarkanajās liesmās un tad atsāka:
— Kad man bija jau septiņpadsmit gadu, es atkal ieraudzīju zaļās durvis. Tās pēkšņi parādījās manā priekšā trešo reizi, kad, nolēmis iestāties Oksfordas universitātē, braucu uz Padingtonu nolikt konkursa pārbaudījumus. Tas bija aši paslīdošs mirklis.