Sēdēdams kebā, es smēķēju papirosu un, bez šaubām, uzskatīju sevi par nevainojamu džentlmeni. Un piepeši parādījās siena, durvis un atmiņā atausa dārgie, neaizmirstamie bērnības iespaidi.
Mēs dārdot pabraucām garām. Es biju pārāk pārsteigts, lai uzreiz apturētu ekipāžu. Mēs bijām nobraukuši jau krietnu gabalu un nogriezāmies gar stūri. Tad iestājās dīvains gribas sašķelšanās brīdis. Es pieklaudzināju pie keba sienas un izvilku pulksteni.
— Jā, ser? — braucējs laipni jautāja.
— Ei, paklausieties! — es iesaucos. — Nē, nekas! Es maldījos! Man jāsteidzas! Brauciet!
Un mēs traucāmies tālāk.
Konkursu es izturēju. To pašu vakaru es sēdēju savā mazajā kabinetā pie kamīna, un man vēl ausīs skanēja tēva uzslava — dārga uzslava un viņa gudrie padomi. Es smēķēju iemīļoto pīpi, lai izskatītos cienīgāks, un domāju par zaļajām durvīm baltajā sienā.
«Ja es būtu apturējis ekipāžu,» es prātoju, «tad nebūtu nolicis eksāmenu, nebūtu uzņemts Oksfordā un droši vien būtu sabojājis savu nākamo karjeru.» Es jau sāku labāk izprast dzīvi. Šis gadījums gan lika man padomāt, bet es tomēr nešaubījos, ka gaidāmā spožā karjera ir šāda upura vērta.
Dārgie draugi un žilbinošas gaismas caurstrāvotais dārzs joprojām šķita valdzinoši un skaisti, bet dīvaini tāli. Tagad es dzīros iekarot visu pasauli un manā priekšā pavērās citas durvis — durvis uz manu karjeru.