— Tu taču arī pabeidzi Sent-Atelstenas koledžu? — viņš pēkšņi ievaicājās ne aiz šā, ne aiz tā, kā man tobrīd šķita.
— Nu, redzi… — un viņš atkal apklusa. Tad, sākumā nedroši, mulsdams ik pie vārda, bet tālāk jau tekoši un nepiespiesti sāka stāstīt par to, kas sastādīja viņa dzīves noslēpumu: tās bija neatvairāmas atmiņas par tādu daili un svētlaimi, kas modināja viņa sirdī neremdināmas alkas un padarīja visus šās zemes pasākumus un labāko aprindu izpriecas par kaut ko apnicīgu, nogurdinošu un tukšu laika šķiešanu.
Tagad, kad man rokā šā noslēpuma atslēga, man šķiet, ka to visu varēja jau lasīt viņa sejā. Man saglabājies viņa foto, kur viņa seja pauž dīvainu atsvešinātību. Nāk prātā, ka sieviete, kura viņu karsti mīlēja, reiz izsacījās par viņu: «Pēkšņi viņš pazaudē jebkuru interesi par apkārtni. Viņš piemirst jūs. Viņš jūs nemana, kaut jūs stāvētu viņam līdzās …»
Tomēr Volless nebūt vienmēr nezaudēja interesi par to, kas notiek visapkārt, un, ja viņš kaut kam pievērsa nedalītu uzmanību, tad guva lielus panākumus. Patiešām, visa viņa karjera bija viena vienīga spožu veiksmju virtene. Viņš jau sen bija aizsteidzies man priekšā, pacēlies man pāri, un tā loma, kāda viņam tika piešķirta sabiedrībā, man bija pilnīgi nesasniedzama.