Volless atkal pievērsās kamīnam un sāka cieši lūkoties ugunī; uz īsu mirkli sārtā atblāzma apspīdēja viņa seju, un es izlasīju viņa acīs savādu stūrgalvīgas apņēmības izteiksmi, bet tā tūliņ nozuda.
— Jā, — viņš noteica nopūzdamies. — Es pilnīgi nodevos savai karjerai. Es strādāju daudz un neatlaidīgi, bet iztēlē pastāvīgi vēroju apburto dārzu. Kopš tā laika man gadījies četras reizes uz mirkli ieraudzīt zaļās durvis. Jā, četras reizes. Bet tanīs gados pasaule man likās tik spilgta, interesanta un nozīmīga, man pavērās tik daudz iespēju, ka atmiņas par dārzu bija pagaisušas manā dvēselē, tās bija atkāpušās kaut kur tālu, pazaudējušas varu pār mani un valdzinājumu.
Kam ienāks prātā glāstīt panterus ceļā uz banketu, kur gaida sastapšanās ar glītām sievietēm un slavenībām!
Kad pārcēlos no Oksfordas uz Londonu, tad biju jauneklis, uz kuru lika lielas cerības, un kurš šo to bija jau paspējis veikt. Šo to. .. Tomēr arī vilšanās negāja man secen. Divas reizes iemīlējos, bet par to tagad nerunāsim. Pastāstīšu tikai, ka reiz, steigdamies pie tās, kura, kā man bija zināms, šaubījās, vai iedrīkstēšos pie viņas ierasties, es nejauši, gribēdams saīsināt ceļu, iegriezos nomaļā šķērsielā Erlskortas tuvumā un pēkšņi uzdūros uz balto sienu un zaļajām durvīm.