65
«Cik dīvaini,» es sev sacīju, «manuprāt, dārzs atradās Kemp- denhilā. Šo apburto vietu tikpat grūti atrast kā saskaitīt Ston- hendžas akmeņus.»1
1 Druīdu kulta celtne, sastāvoša no koncentriskiem akmens apļiem, kurus apņem valnis un grāvis.
5 — 1993
Un es pagāju garam, jo neatlaidīgi tiecos uz savu mērķi. Todien durvis mani nevilināja.
Tiesa, uz mirkli radās vēlēšanās atvērt durvis, — vajadzēja tikai paspert trīs soļus sānis. Sirds dziļumos biju pārliecināts, ka durvis būtu atvērušās, bet tad iedomājos, ka aizkavēšos, ieradīšos par vēlu uz satikšanos, un mana pašmīla dabūs ciest. Vēlāk es nožēloju savu steigu, — varēju taču ielūkoties pa durvīm un pamāt ar roku saviem panteriem. Taču tolaik es jau biju apguvis dzīves gudrību un nedzinos pakaļ nenotveramām parādībām. Jā, bet tomēr es izjutu sarūgtinājumu . ..
Tad sekoja neatlaidīga darba gadi, un durvis man nebija vairs prātā. Tikai nesen es atcerējos tās, un mani pārņēma dīvaina sajūta: likās, visu pasauli aizsedzis miglas auts. Es domāju par to, ka nekad vairs neredzēšu šīs durvis, un mani māca sūra nožēla. Iespējams, ka biju mazliet pārstrādājies, bet varbūt vecums lika sevi manīt, — man taču drīz būs četrdesmit gadu.