Nudien, nezinu, kas ar mani notiek, bet kopš kāda laika esmu zaudējis dzīves prieku, kas man palīdz uzveikt visus šķēr­šļus. Un tas tieši tagad, kad briest svarīgi politiski notikumi un jāsāk enerģiski rīkoties. Dīvaini, vai ne? Man sāka apnikt dzīve, un visi man piešķirtie šās zemes prieki liekas niecīgi. Jau labu laiku mani moka neizsakāma vēlēšanās ieraudzīt dārzu. Jā . .. trīs reizes es to redzēju.

—     Kā, dārzu?

—    Nē, durvis. Un neiegāju iekšā.

Volless pārliecās pāri galdam uz manu pusi, un viņa balsī skanēja bezgalīgas skumjas.

—    Trīs reizes man tika dota tāda iespēja. Veselas trīs rei­zes. Es nozvērējos, ka, līdzko atkal ieraudzīšu šīs durvis, iešu iekšā. Aiziešu no šīs neciešamās dvingas un putekļiem, no āriš­ķības, no bezjēdzīgās burzmas un jūkļa. Aiziešu un vairs ne- atgriezīšos. Šoreiz palikšu tur uz visiem laikiem. Tā es zvērēju, bet, kad durvis parādījās manā priekšā, es neiegāju pa tām.

Trīs reizes vienā gadā es gāju tām garām un neiegāju iekšā. Trīs reizes šai pēdējā gadā.

Pirmo reizi tas atgadījās tovakar, kad parlamentā krasi sa­dalījās balsis, apspriežot likumu par nomas zemju izpirkšanu, un valdība noturējās pie varas tikai ar triju balsu vairākumu. Atceries? Neviens no mūsējiem un laikam arī opozīcijas vai­rākums negaidīja, ka jautājums izšķirsies tovakar. Balsis sašķē­lās kā olas čaumala.