Tovakar mēs ar Hočkinsu ēdām pusdienas pie viņa brālēna Brentfordā. Mēs abi bijām bez dāmām. Mūs izsauca pa tālruni, mēs tūliņ aizjoņojām viņa brāļa mašīnā un tikko paspējām ierasties laikā. Ceļā mēs pabraucām garām manām durvīm sienā — tās izskatījās pavisam palsas mēness gaismā. Mašī­nas ugunis meta uz tām spilgtus, dzeltenus atspīdumus — tās noteikti bija meklētās!

—   Ak dievs! — es iesaucos.

—   Kas ir? — Hočkinss prasīja.

—   Nekas! — es atbildēju.

īstais mirklis bija atkal palaists garām.

—1 Es nesu šovakar lielu upuri, — es sacīju mūsu partijas organizatoram, ieejot parlamentā.

—   Tā arī vajag! — viņš, garām steidzoties, noteica.

Vai es varēju rīkoties citādi?

Otrreiz tas notika, kad es steidzos pie mirstošā tēva, lai pa­teiktu šim skarbajām sirmgalvim pēdējās ardievas. Tas atkal bija ārkārtīgi sasprindzināts mirklis.

Trešo reizi bija pavisam citādi. Tas notika pirms nedēļas. To atceroties, mani moca sāpīgi sirdsapziņas pārmetumi. Es biju kopā ar Harkeru un Ralfsu. Saproti, tagad tas nav vairs noslēpums, ka man bija saruna ar Harkeru. Mēs ēdām pusdie­nas pie Frobišera, un mūsu saruna bija intīma. Toreiz vēl ne­bija skaidrs, vai es tikšu par jaunā kabineta locekli. Jā, jā. Ta­gad šis jautājums ir izlemts. Par to vēl nevajag runāt, bet no tevis man nav ko slēpt. .. Pateicos, pateicos. Bet ļauj man iz­stāstīt līdz galam.